Mani pirmie soļi dejā. Paula

Mani pirmie soļi dejā. Paula

Par trīcošām rokām un rūtainām pidžamām

Manas svinga deju pieredzes pirmsākumi meklējami tālajā, 2013. gadā, kad ikgadējā Latvijas Mākslas akadēmijas karnevāla tēma bija “Jazz, blues and some sexy shoes”. Uzaicinājumu doties saņēmu iepriekšējā vakarā, un no skapja izvilkusi noputējušu Čaplinam raksturīgo katliņcepurīti, jutos pietiekami uzposusies, lai dotos ceļā. Pasākumā skanēja tēmai atbilstošā,  20., 30. gadu mūzika. Deju grīdas vidū, prožektoru gaismā, atradās pāris- abi ģērbti rūtainās pidžamās, dāmai rokā saulessardziņš. Viņi tā īpatnēji mētāja un grozīja kājas. Tagad esmu informēta, ka tā izskatās deja, kas pazīstama ar nosaukumu “čarlstons”. Diemžēl, tā arī neuzzināju vai šis pāris bija īpaši gatavojies pasākumam, iepriekšējā vakarā YouTube meklējot čarlstona instruktāžas video, vai arī tie bija profesionāli dejotāji. Tajā laikā mans dejotprasmes detektors vēl bija neaktīvs.

Pēc neilga laika Facebook ieraudzīju tādu Swingdance.lv. Manā mūzikas sarakstā jau bija parādījušies pāris šedevri no 20. gadsimta sākuma, un ideja, ka pie šādas mūzikas es potenciāli varētu mēģināt dejot, šķita daudzsološa. Kautrīgs e-pasts, ar jautājumu: ” Vai varu nākt uz nodarbībām bez pārīša?” un drīzumā devos uz savu pirmo nodarbību. Ņemot vērā, ka sporta deju pieredze jau atradās tālā pagātnē, biju piemirsusi, cik īpatnēji neveikla sajūta ir atrasties ciešā satvērienā ar pilnīgi svešu cilvēku. Es saņēmu partnera trīcošo rociņu un sapratu, ka neesmu vienīgā, kas tā jūtas. Tagad gan vairs neviens, kas dejo svinga dejas nešķiet pilnīgi svešs. Deja ir valoda. Tā ļauj saprasties pat cilvēkiem no dažādām pasaules malām.

Brīdī, kad devos uz savu pirmo nodarbību, neiedomājos, ka deja kļūs par tik dominējošu dzīves sastāvdaļu. Aizrautība ar svinga deju ir novedusi līdz interesei par stepu. Arī dažas baleta nodarbības nupat iemaldījušās manā grafikā. Nerimstoša kustība. Ir sajūta- vēl tik ļoti daudz, ko varētu iemācīties. Tāpat arī nevarēju paredzēt iespēju pašai vadīt deju nodarbības. Kaut vai mēģināt kādu iedvesmot tā, kā sākotnēji pati tiku iedvesmota.

Visi tie vakari, drīzāk jau rīti, kad ar deju kurpēm vienā rokā (dažkārt kurpei kaut kur uz deju grīdas gadījies nozaudēt papēdi), ar sāpošām kājām dodies mājās, cenšoties saprast- sanāca kāda deja par daudz vai tomēr par maz? Vienmēr ir par maz, man šķiet.

Leave a Reply