Mani pirmie soļi dejā. Kristaps

Mani pirmie soļi dejā. Kristaps

Sāku dejot bērnu dārzā. Neteikšu, ka labprātīgi sāku kustināt kājas un lēkāt kopā ar meitenēm, kas tajā laikā man likās kā no citas planētas (dažu brīdi vēl, protams, rodas šāda sajūta, bet veselais saprāts un pieredze nu jau saliek visu savās vietās). Tā nebija dejošana, kā to saprotu tagad, bet vairāk izlikās pēc tādas kopā sanākšanas ar pakustēšanās elementiem. Manos atmiņas failos tas palicis prātā apmēram tā – audzinātājas mēģina teikt, kas jādara tālāk, bērni tikmēr (kā nu katrs saprot) bliež uz visām pusēm, vecāki raud aiz priekiem (arī, ja pats mazais dejotājs stāv un raud, jo viņam šis cirks ir apnicis) un visam pa vidu, nez no kurienes, parādās Ziemassvētku vecītis!!! … nezinu kā citiem, bet man ar to pietika, lai visu pamatskolas laiku izvairītos no dejām un pievērstos puikām jau saprotamākai lietai – futbolam.

Nu jā, nez kāda bite man iekoda, bet vēlāk sāku saprast, ka dzirdu ritmu, kustināt kājas arī māku un vispār pat ir tīri forši padejot ar meitenēm. Tiesa, tajā laikā man pat nebija nojausmas, ka būšu tur, kur esmu tagad.

Svinga dejas, LindyHop vai rock`n`roll (saucat, kā gribat, jo toreiz viss likās viens) sākās pavisam nevainīgi. Pieņemu, ka daudziem no jums zināma situācija, kad draudzene paziņo, ka grib darīt kaut ko “jautru” (piemēram, kaut ko tik bezjēdzīgu, kā mācīties dejot). Teikšu- biju uz pauzes tajā brīdi (sekundes vai dienas, tam vairs nav nozīme), bet kā jau pieklājīgam cilvēkam, man bija kaut kas jāatbild. Bija variants pateikt `Nē, es nedejošu` un ļaut viņai dejot vienai (skaidrs -ar citiem džekiem!) vai tomēr pateikt `Nekā nebija, es arī došos dejot`, ko arī izdarīju … jāsaka, tas bijis līdz šim pareizākais lēmums saistībā ar deju- jo ja nebūtu šis vārdu salikums ‘Jā, es arī došos dejot!’, mana pasaule nebūtu tik daudz krāsām, kustībām, smiekliem un draudzībām piepildīta, cik tā ir tagad. Čaļi, ieteikums, pirms sakāt savu stingro vārdu, padomājiet divreiz, vai tiešām tas ir tas, ko (ne)vēlaties, jo šad tad meitenēm ir tīri labas idejas. Bet labi, ne par to, šoreiz.

Jāatzīst sākumā (arī jau apzinātā vecumā) deja bija tāds neveikls un šad tad arī mulsuma pilns process. Tā kā tas ir normāli, iesākot ko jaunu, pacietīgi gāju uz nodarbībām- mācījos saklausīt ritmu, deju variācijas, dot mistiskus signālus ( kā izrādās meitenēm ir punkti, kur pieskaroties, viņas seko un klausa- šī bija labākā fīča, ko iemācījos). Ticiet vai nē, bet deja sāka patikt arvien vairāk un es sāku runāt vienā valodā ar cilvēkiem, kam jau deju pasaule bija labi zināma. Tiku iekļauts deju grupā “Ķengurroks” un gribētu šo laiku salīdzināt ar bērnības garšu, kad caur skatuves prizmu ieraugi dejas pasauli citās krāsās. Diezgan regulāri un bieži devos arī uz festivāliem ārpus Latvijas, lai smeltos gudrības no pasniedzējiem, kurus līdz šim biju redzējis tikai Youtube. (Izrādās- viņi arī ir tikai cilvēki!) Tādā veidā turpināju apgūt deju dažus gadus līdz likās, ka deju pasaules aplis ir noslēdzies un vairāk neko nevajag. Tas neko nevajag ātri vien pārvērtās un sapratu, ka tomēr kaut kas pietrūkst. Nu lūk, tas kaut kas bija vēlme dalīties, vēlme parādīt citiem, kas tas Svings īsti ir par zvēru un, cik tas baudāms. Kā nekā Svinga deja ir sociāla deja ar ļoti pozitīvu enerģijas devu un milzu kustību improvizāciju. Tā ienes tik daudz jautrības! Lūk, te jau sāktos cits stāsts- par to tad kādu citu reizi! 😉

Leave a Reply