Mani pirmie soļi dejā. Brigita

Mani pirmie soļi dejā. Brigita

Mans deju stāsts sākās gluži nejauši- ejot garām Doma laukumam, kur lielā skatuve, krāsainas dekorācijas un dzīvā mūzika pulcēja skatītājus. No attāluma redzēju uz skatuves divus lustīgi kustīgus pārīšus (puiši spilgtas krāsas uzvalkos, abas meitenes ģērbušās kuplās polka dot kleitās) dejojam pie Bill Haley ‘See you later alligator’. Skatījos uz to kādas 3 minūtes, līdz pāri visai kņadai, dzirdēju klikšķošu skaņu, kurai tieši pēc pussekundes sekoja balss, kas ar vienlīdz azartisku aizrautību un stingru pārliecību noteica- ‘es arī tā gribu dejot’. Pēc mirkļa sapratu, ka tā bija mana balss un biju to pateikusi skaļi.

Tā kā ar dejām līdz šim biju saskārusies tikai miniskolā (kā jau katrs mazais latvietis, arī es biju aizsūtīta uz obligātajām ritmikas un tautas deju nodarbībām), gāju tālāk savās panka gaitās (jā, panka- ..nu tas bija sen) un mēģināju tikt no šīs domas vaļā, kā nu mācēju. Gāja laiks un sapratu, ka šī ideja neizkūpēs gaisā, kā biju cerējusi un ir iesakņojusies tomēr uz palikšanu. Padevos sajūtām un uzsāku misiju “Meklēt dejotājus. Internetā nulle.  Labi. Nav taču grūti Rīgā atrast deju skolu, par kuru nezini neko! Vaicāju starp draugu draugiem, paziņu paziņām, līdz saņēmu vājas norādes, ka kaut kur netālu no viesnīcas “Metoropole” vajagot būt. Gāju skatīt un ar otro piegājienu atradu. Jau vakarā saviļņota un drosmīga ziņoju pavisam nesenam my-boyfriend-he-is statusa ieguvējam, ka es eju dejot! Man paveicās un uz pirmo nodarbību gājām divatā. Uz nākamo un aiznākamo arī. Ar pasniedzējiem (tiem pašiem, kurus biju ieraudzījusi todien uz skatuves) kopā uzstājāmies pēc gada, pusotra.

Tad kādā dienā atklājās, ka Rokenrols (vārda latviskajā izpratnē) citur tiek saukts par LindyHop. Un nu iepazīšanai bija atklājusies jauna pasaule- braucu, kur tik varēju, lai izzinātu kaskā un kāpēc te notiek. Festivālos ieguvu jaunu skatījumu uz šo deju- atklāju tās burvību, izbaudīju dejas partnerības, brīvības un improvizācijas garšu. Ja man sākumā šķita, kas esmu atradusi deju, tad patiesībā deja bija atradusi un izmainījusi mani. Šī pieredze bija tik superīga un gribējās, lai arī pie mums Latvijā par to uzzinātulai arī pie mums būtu tik forši pasākumi. Gribējās izstāstīt, parādīt un dalīties! Tā pirms četriem gadiem mēs – mazi, zaļi un nobijušies droši vien vairāk kā mūsu 6 jaunie studenti kopā ņemot- apņēmāmies sākt. Un tā mēs turpinām dalīties- priecīgi un gandarīti, ka pie mums tagad arī ir tik forši. Un pat labāk! 😉

Leave a Reply